Jaunu iespēju rašana uzņēmējdarbības uzsākšanai, izmantojot vietējos resursus pēc Zero Waste principiem. Meklēt jaunus risinājumus kā tautsaimniecībā izmantot Latvijā esošos resursus – smiltis, mežus, ūdeni, vēju, gravitāciju u.c.
Ieguldīt vairāk līdzekļu sabiedrības preventīvajā veselībā, veselības izglītībā. Lai izpratne par veselību balstītos uz veselīga dzīvesveida popularizēšanu, kontekstā ar dabas veselību.
Radīt jaunas tehnoloģijas, kas nodrošinātu iespējas efektīvi un ilgtspējīgi izmantot visu, kas Latvijā pieejams. Sadarbība starp valsti un privāto sektoru veicinātu izgudrojumu (patentu) tirdzniecību – labums videi, ekomomikai, biznesam.
Pakāpeniski pāriet uz organisko (dabisko) lauksaimniecību un dabiskās/ organiskās lauksaimniecības vērstu subsīdiju politiku.
Attīstīt eko un veselības tūrisma nozari, piesaistot un ieguldot investīcijas, no kurām daļa līdzekļu tiktu novirzīti vides aizsardzībai.
Eko un bio produktu pierasījuma ietekmē, paplašināt iespējas eksportēt šeit ražotu ekoloģisku apģērbu, rotaļlietas, mēbeles, krāsas u.c. veida produkciju.
kura pielāgota uzņēmējdarbībai un ar to saistītām reformām – mazāki nodokļi uzņēmējiem, kuri veicina un realizē ilgtspējības principus atbilstoši valsts nospraustajiem mērķiem – Latvija ir zaļa un ilgtspējīga valsts.
Nākotnes vārdā sekmēt izpratni, ka ar dabu jāmācās sadzīvot un jāattīsta sevī radošais potenciāls, kas būs vissvarīgākā lieta pēc 20 – 50 gadiem, kad viss balstīsies uz pavisam jauniem izgudrojumiem .
Pāriet uz videi draudzīgu transportu - veicināt sabiedriskā transporta pāreju uz ūdeņradi, straujāk attīstīt veloceliņu pieejamību, veicināt subsidēta, videi draudzīga transportlīdzekļa iegādi.
“Mūsdienās daudzas valstis gribētu kļūt par ekoloģiskām valstīm. Iegūt iespējas nodrošināt iedzīvotājiem īstu, ne tikai materiālu labklājību. Vēlmi ar to pelnīt, kas daudzviet diemžēl vairs nav iespējams. Mums Latvijā ir Dieva dota zaļa zeme. Mums ir jāiet arī uz zaļu valsti. Zaļā ekonomika ir mūsu lielā vēsturiskā izrāviena iespēja. Savā darbā es redzu cilvēku milzīgo ieinteresētību vides un ekoloģijas jautājumos. Būtībā visa mūsu latviskā dzīves izjūta ir sakņota dabā. Mums ir pats galvenais- izglītoti cilvēki un dabas resursi. Tam ir nepieciešams savienojošais elements – skaidra valstiska vīzija, kopīgs mērķis uz kuru ejam. Latvijai ir jābūt zaļai! Tas ir jāieraksta valsts pamatlikumā un par to ir jāuzzina visai pasaulei. Mēs varam mainīt vēstures gaitu Latvijai turpmākajiem 100 gadiem. Papildinātu satversmi, kurā mūsu attieksme pret dabu būtu ierakstīta kā valsts prioritāte.”
“Mums jāiemācās novērtēt un saprast, cik ļoti ikvienu no mums ietekmē daba un vide, kurā dzīvojam. Veselības problēmu pieaugums mūsdienu pasaulē ir tieši saistīts ar cilvēka radītājām negatīvajām izmaiņām dabā. Ja mūsu zemi Latviju salīdzinām ar daudzām citām pasaules valstīm, varam būt lepni, jo esam pasaules zaļāko valstu saraksta augšgalā. Lai mēs saglabāto šo zaļo un veselīgo vidi, kurā varam darīt iecerēto, īstenot sevi un krāt laimīgos dzīves mirkļus, mums jāizprot katram sava atbildība par notiekošo mūsu valstī. Tikai piedaloties, diskutējot, jūtoties kā daļai no procesiem, kas notiek valstī, mēs varam padarīt Latviju par vēl zaļāku, drošāku un ekonomiski stabilāku valsti. Kāpēc gan mēs nevarētu būt pirmā valsts, kas dabas tiesības nostiprina likumdošanā?”
“Zaļā ekonomika – tā ir saprātīga ekonomika, un tās pamatā ir ilgtspējīga attīstība. Tās galvenais mērķis ir samazināt negatīvo ietekmi uz vidi, izmantojot resursus efektīvāk, ieviešot inovācijas, kā arī veidojot labāku dzīves kvalitāti uz mūsu planētas. Zaļā ekonomika nevar sasniegt augstus rādītājus, ja to veicina vien dažas entuziastu grupas. Tai ir jābūt atbalstītai valsts līmenī.”
“Daba ir neatraujama no cilvēka. Mums patīk to apjūsmot un apdziedāt, ielikt bilžu rāmītī – bet ne vienmēr atceramies to saudzēt ikdienā. Mums ir daudz skaistu rezervātu – bet kā ar dabu apejamies ārpus tiem? “Rāmīšos” mēs nereti norobežojam arī viens otru – grūtākus bērnus speciālās skolās, cilvēkus ar īpašām vajadzībām – nomaļos aprūpes namos. Mums ir jānoņem šie rāmīši un jādzīvo tiešā un patiesā līdzatbildības saiknē ar katru dabas vērtību, ar katru līdzcilvēku. Tas prasa būt radošiem, tālredzīgiem, atbildīgiem – tādiem, kāds latvietis vienmēr ir bijis. Zaļais referendums ir aicinājums katram no mums izkāpt no “rāmīša”, un ne vien vārdos, bet arī darbos pacelt Latviju uz zaļa zara!”
“Uzskatu, ka mūsu valsts jau tagad ir ļoti zaļa – mums ir plaši meži, mēs ļoti daudz izmantojam atjaunojamos energoresursus un vairumā lietotajam dabasgāzi, kura ir daudz tīrāka par ogļu dedzināšanu. Mums ir nacionālie parki un vides aizsargājamās teritorijas, aizsargātas Eiropas Savienības un “Natura” programmas kontekstā. Problēma ir tajā, ka neprotam ar visām šīm bagātībām apieties. Katru gadu norisinās Lielā Talka, kur cilvēki lielās, ka no mežiem iznesti vairāk tonnu atkritumu nekā pērn. Tas rada jautājumu – Vai tie ir tie paši cilvēki, kuri tad, kad no kaut kā jāatbrīvojas, izlemj, ka, piemēram, veco ledusskapi izmetīs mežā, nevis atbrīvosies no tā pareizi. Publicists Viktors Avotiņš pēc pirmās Talkas teica : Sakopta vieta Latvijā nav vieta, kur bijusi Lielā Talka, bet gan vieta, kur talka vispār nav bijusi vajadzīga. Mans aicinājums Latvijas simtgadei būtu nemest atkritumus kur pagadās - kā izsmēķi pilsētā, tā arī ko citu mežā vai pludmalē. Ļausim cūkām būt cūkām. Būsim cilvēki!”
“Pieskaries zemei, zeme ir zaļa - dzied Ieva Akurātere. Par pirmo pavasara zaļumu, kas jāapmīļo raksta Jānis Jaunsudrabiņš savā Baltajā grāmatā. Imants Ziedonis apraksta zaļuma mistēriju savā Zaļajā pasakā. Latvija ir zaļa. Es aicinu visus saņemt drosmi un iet balsot Zaļajā referendumā, kas šo brīnišķīgo ideju paceltu valstiskā līmenī. Zaļā Latvija to ir pelnījusi!”
“Dzīvojam mēs savā zemē savas upes krastā un domājam – kā tālāk? Bet patiesībā laikmeti mainās un šobrīd cilvēka mazums un lielums ir gluži blakām pastāvošas vērtības. Tāpēc es gribētu aicināt katru cilvēku padomāt, cik lielā mērā mēs varam ietekmēt notiekošo valstī. Manuprāt, mēs esam traumatiska sabiedrība, kurai dzīvojot padomju jūgā diemžēl bijusi liegta personīgā iniciatīva, kuras rezultātā nav izdevies redzēt savus sapņus piepildamies. Šobrīd mēs dzīvojam laikā, kad tas ir iespējams, tikai jautājums – Vai Jums ir tādi sapņi? Vai Mums ir tādi sapņi? Vai tie ir domāti katram pašam, vai tomēr lielākai izaugsmei, kopējai vīzijai. Mums jācenšas kliedēt savu iekšēju mazvērtību un jādomā nedaudz zaļāk – par planētu, par visiem, nevis vai būs un pietiks pašam. Šī ir ļoti laba iniciatīva. Mums jādomā plašāk. Jādomā līdzi tam kas notiek!”
“Vides aizsardzība un tīra, sakopta vide Latvijas sabiedrībā vienmēr uzskatīta par būtisku vērtību. Arī sociālās aptaujas parāda, pēc cilvēku domām sakopta vide un bagātīga daba ir priekšnosacījums viņu labklājībai. Praksē gan ne vienmēr tas ir novērojams, jo resursus mēs uzskatām par ātri izmantojamu lietu, kuru pārvērst kādos tūlītējos ieguvumos – izcērtam mežus, noplucinam lauksaimniecības zemes. Ne vienmēr padomājam par to, kāda veidā mūsu patēriņa paradumi ietekmē vidi šeit Latvijā un citur pasaulē. Piekrītu idejai, ka, lai to mainītu, šīs dabas vērtības un skatījums nākotnē būtu jānostiprina augstākā likumdošanā. Tāpat arī mūsu prātos, lai mēs katrs prastu nostiprināt šo dabas vērtību ikdienas lēmumos, kurus pieņemam.”
“Mēs Latvijā uz vienu cilvēku gadā patērējam apmēram 200 kg minerālmēslu. Mēs pie pašu mājām, bērnu klātbūtnē lejam pesticīdus, no kā mirst bites un tiek piesārņots medus. Tāpat plastmasas radītais piesārņojums ūdeņos, plaša pesticīdu lietošana, oglekļa dioksīda neticami lielais emisijas pieaugums. Tā nav tikai Latvijas, bet visas planētas problēma. Domāju, ka mums jābūt kā piemēram citām valstīm. Mums jābūt tiem kas virza, nevis skrien aiz muguras. Mums ir iegūta fantastiska vieta uz šīs zemeslodes, kur ir gadalaiki, meži, pļavas, un vēl tīri ūdeņi. Mēs esam par to atbildīgi nākošās paaudzes priekšā. Uztveru šo iniciatīvu kā Latvijas iespēju savā simtgadē parādīt pārējai pasaulei, ka mēs esam līderi kādā no jomām. Ka esam iniciatori jaunai domāšanai. Aicinu visus cilvēkus aizdomāties, ka katrs solis, ko mēs darām uz mūsu zemes ir svarīgs ne tikai priekš mums, bet priekš visas pasaules.”
“Latvijai ir jābūt starp progresīvi domājošajām valstīm, kurās sabiedrība ir vienojusies, ka neiet Rietumeiropas jau noieto ceļu, vispirms “izbaudot” vides degradāciju, lai mainītu kursu uz vidi saaudzējošu attīstību. Padomju laikos iegūtās “iemaņas” izsaimniekot resursus sen būtu laiks atmest. Gandrīz trīsdesmit gadu kopš neatkarības atgūšanas ir cienījams “mācību” periods, lai palīdzētu Latvijai nākamajos 100 gados iet videi draudzīgu attīstības ceļu. Iniciētā vienošanās sabiedrības vidū ir vajadzīga, taču kuros tieši juridiskajos instrumentos tas nostiprināms, ir vēl diskutējams jautājums. Lai cik skaisti un vīziju bagāti dokumenti būtu pieņemti ir nepieciešami arī citi instrumenti, lai nostiprinātu vīziju un veicinātu tās ieviešanu. Latvijai noteikti ir gan dabas, gan cilvēkresursu potenciāls, lai veiksmīgi virzītos uz inovatīvu attīstību. Skatoties Eiropas līderu iezīmēto ceļu, šis ir ļoti labs brīdis to darīt.”
“Mēs Latvijā vienmēr esam dzīvojuši ciešā sasaistē ar dabu. Man zaļa Latvija nav rezervāts, kur mums pašiem vairs nav atlicis vietas, bet gan vienlīdz par tagadni un nākotni domājoša, pārtikusi un sakopta valsts. Mūsu lielākā bagātība bija un būs sakopta zeme – auglīgi lauki un meži, kas apvienojumā ar čaklām rokām un gudriem prātiem veido visstraujāk augošo ekonomikas nozari – bioekonomiku. Saimniekojot gudri, mēs varam būt starp sakoptākajām, tīrākajām un pārtikušākajām valstīm pasaulē.”
“Latvija kā valsts un zeme tautas apziņā vienmēr ir bijusi zaļa un ainavām bagāta. Laikam ejot un attīstoties industrijai, daba arvien vairāk tiek pielīdzināta izmantojamam resursam. Ir jauns gadsimts, jauna domāšana, jauna attieksme pret apkārtējo vidi un pret mums pašiem. Viss pēdējos 100 gados ir radikāli mainījies. Ir jāmainās arī mums. Ir jāmostas un jāsāk skatīties uz mums pašiem, mūsu valsti no cita skatupunkta. Organiskā lauksaimniecība, veselības tūrisms, bioloģiski un veselīgi ēdieni, eko tūrisms, jaunas tehnoloģijas, ekonomika, kas nedegradē mūsu zemi - tās ir perspektīvas, ko varam sākt ieviest tagad, lai nākamie 100 būtu citādāki un labāki. Dzims jaunas idejas, jaunas darbavietas. Cilvēki atgriezīsies Latvijā. Visu to, kas mums dots, mēs varam pārvērst par eksporta preci, kļūt bagāti un progresīvi.”